A12, Nr.23, 2016

1.85 PVN iekļauts

Kategorijas: Birkas:

Apraksts

Ja salīdzina paaudzes, tad gadsimta mijā jeb millenium dzimušie ik dienu un ik brīdi ir gatavi pārmaiņām, tajās rod enerģiju un no iesīkstējušā miera atsakās. Tomēr dzīves ritms nav norakstāms tikai uz debesīm un piedzimšanu. Dažādu vecumu žurnāla „A12“ varoņu gaitām izteiksmīgākais apzīmējums ir darbība, kuras režijā viņi piedalās paši. Un visbiežāk nav tikai viens darbs, lai Latvijā mēs izdzīvotu un justos piepildīti, vienā cilvēkā sadzīvo dažādu toņkārtu un instrumentu orķestris – zemnieks un režisors, dziedātājs, jurists un podnieks, un visi ir arī domātāji. Andris Ušpelis no pazīstamākās keramiķu dzimtas zina ‒ lai izdotos, ir jāstrādā. Žurnāla tapšanas laikā tikos ar siera meistari Lidiju no Rušonas. Runājām par tik svarīgām un reizēm deklaratīvām lietām, kā patriotisms un latgaliešu valoda. Lidija teica, ka par vērtībām un patriotismu nav jāatgādina tiem, kuriem tas jau tāpat piemīt. Mēs runājam par identitāti, bet latgaliešu valodu reti sastapsi kādas pilsētas vidē vai valsts iestādes rakstos. Tāds neviltots un dzīvs patriotisms ir Pūgys jauniešiem Kārsavā un viņu aktivitātēm, veidojot ielu nosaukumus un uzrakstus gan latviski, gan latgaliski. Viss īstais atnāks pats, kā ieraugs un gatavība maizes mīklai – vajadzīgs laiks un siltums, un mīlestība. Tāpēc ar aktīvajiem mūsējiem, kuri nav aizbraukuši un darbojas laukos, dzimtās vietas piesaiste un ikdienā pašsaprotamu tradīciju klātbūtne sarunās un viedokļos spraucas ārā kā pavasara dīgsts. Par to mūs pārliecināja Andris Eriņš, zemnieks un dziedātājs. Svarīga ir arī ticība, kurai Austrumlatvijā vienmēr ir bijusi liela nozīme ne tikai garīgajā jomā, bet arī aktīvas dzīves kopienas uzturēšanai, vēstures liecību saglabāšanā, katoļu ticība ir ietekmējusi arī dzimtās vietas mīlestību. Tiekamies ar baznīckungu Albertu Budži, kura darbība ir novērtēta ar mūža ieguldījumu latgaliešu kultūras jomā un uzzinām, ka tautu staigāšana arī pagātnē ir bijusi pārmaiņu vēstnese. Jautājums – kādu pārmaiņu – mums vēl nav atbildēts. Kaut arī pateicība ir vislabāk konvertējamā un mūžīgā valūta, tomēr pašam cilvēkam svarīgāks ir darba process un mūžīgais
jēgas, vienalga ‒ dzīves vai darba, meklējums – kāpēc mēs darām tieši to un tieši tā. Andrejs Faibuševičs, kurš Daugavpilī pazīstams ar latvisku biznesu – krogu „Artilērijas pagrabi”, atgriežoties no Rīgas un strādājot provincē, pats sev un apkārtējiem ir pierādījis, ka var pastāvēt biznesā ar savām vērtībām un
principiem un ka Daugavpilī bizness ir iespējams arī bez krievu valodas. Krogā dzird latgaliešu, angļu, čehu, itāļu valodas un par to raksta respektabli ārzemju izdevumi. Ir jāpaiet daudzām vasarām un ziemām, līdz saproti, ka dzīves ilgumam šeit ir noteikts, mums nezināms ierobežojums. Tad arī sākam izvērtēt – kādas domas un darbi mums ir šajā atvēlētajā laikā. Bieži nespējam atraisīties un paļauties intuīcijai, nospēlē sabiedrības uzspiestais viedoklis vai trūkst uzņēmības mainīt visu ierasto. Vajag drosmi, lai ticētu pašam sev un tam, ko dari. Latgalietis Viesturs Kairišs uzskata, ka vērts darīt būtiskas lietas, nevis vienkārši kaut ko darīt. Un pieņemt izaicinājumus, kā to izdarīja vēsturniece Inese Runce. Viņa ir pateicīga par dāvāto iespēju strādāt bēgļu nometnē un izbaudīt dzīvi visās tās emocijās. Tas ir tas, kas dod dzīves izjūtu. Bet dzīve ir kā ceļojums, ceļojums šajā pasaulē, kad tu nekad nezini, kas notiks rītdien. Un tajā ir skumjš un vienlaicīgi arī priecīgs skaistums.