A12, Nr. 25, 2016

1.85 PVN iekļauts

Kategorijas: Birkas:

Apraksts

Katru gadu mana nelielā pirtiņa lēnām pārtop no parastas vasarnīcas par mājām, es pierodu pie dzīves laukos un ikreiz rodas vēlēšanās te uzkavēties ilgāk. Varbūt tāpēc, ka laika izjūta un dabas ritms ir citādāks nekā pilsētā, turklāt vasaras ir tik īsas, bet darāmā saraksts tik apjomīgs. Turklāt jau septembrī pēc ābolu ražas novākšanas ir jādodas uz pilsētas dzīvokli, kur ir mana ziemnīca. Kā pagarināt un izstiept vasaru, vēl un vēl par dažām nedēļām? Vasarnīcā saulītes staros labāk dzimst domas, tāpat kā vienam no mūsu izstāžu grafiķiem – Pēterim Džīguram, bet lietū smidzinātājā vai lietū grandētājā rodas
dziļākas eksistenciālisma un vientulības jēgas apjausmas. Un uz terases lieveņa, revidējot vasaras atmiņas, noslāņojas mūzikas festivāli, ciemošanās, paliek tikai tās emocijas, kas nav bijušas mērenas, ir gaidītas, izdzīvotas, pašai aktīvi piedaloties. Dzimtas saiets kapusvētkos – centrālā altāra pušķošana un klāšana, baznīckunga atvešana uz ceremoniju, psalmu dziedātāju un kapu krusta nesēja sarunāšana.
Šos pēdējos divus uzdevumus veikt paliek aizvien sarežģītāk – dziedāt zinātāju paliek mazāk, un jāiztiek pašu dzimtas spēkiem, bet nest krustu kapusvētki dalībnieki biežāk atsakās nekā piekrīt. Vēl atmiņā ir īsto saulgriežu rituāls vecā pirtiņā un sarunas pēc vēlām vakariņām. Anna Rancāne arī pārcilā savas izjūtas par latviešiem tik būtisko atmiņas vietu un pasākumu – kapusvētkiem. Cilvēki pieaug un noveco tad, kad apzinās savu neizbēgamo aiziešanu, patiesās lietu nozīmes dziļāk izprotam, tikai prātam nobriestot. Tagad arvien biežāk uz mielastu radi aizbrauc vien uz pamesto māju vietu, uzklāj galdautiņu zālē vecajā bērnības pagalmā. To bērnības garšu meklē arī Balvu muzeja nemateriālā mantojuma stāsta veidotāji un apmeklētāji. Tāda bērnības dienu garša ir arī Brodaižas ciemam, kur, neskatoties tikai uz
dažām apdzīvotām mājām, cilvēki saglabā optimismu un ir gatavi kaut vai izaicinājumam atcerēties, stāstīt un atklāties. Kāpēc mums tas viss ir vajadzīgs? Varbūt tas ir viens no garīgiem vingrinājumiem, tāpat kā svētceļojumi. Juris Zarāns ir secinājis, ka vairākums svētceļnieku dodas uz Aglonu vai kādu citu svētvietu, lai meklētu un atrastu sevi. Mūsu raksta varoņi Baltalkšņi iepazinās svētceļojumā un apprecējās. Tikai nedomājiet, ka mums zināmas atbildes visiem jautājumiem. Jo tad apstājas atvēršanās kā ziedam plaukšana, uzceltais pārliecības un zināšanu mūris neļauj atnākt jaunām patiesībām, kuras
vienmēr ir lielākas par to, ko mēs jau zinām. Par jaunu ceļu pavērsienu rādītājiem var kļūt satiktie cilvēki – katrā intervijā atklājas jauna šķautne no vēstures atmiņām, atziņa, kas var palīdzēt arī lasītājam uzzināt citas atbildes uz it kā jau sen zināmo. Un nejaušas līnijas un pavērsieni slēpjas it visur, no nezināmā var piedzimt idejas. Iemācīt sajust, sadzirdēt un saklausīt, ja ne līdz galam, tad vismaz aizdomāties, kas ir mums apkārt. Šajā numurā uzsāksim stāstu par niedrājiem, kas ir gan ūdens tīrības barometrs, gan dzīvotne daudzām radībām un putniem. Līdz pat gada beigām ceļosim pa vienas upes ceļu no Rāznas ezera līdz Lubānam un jūrai. Skaistāko šajā ceļā iemūžinās fotogrāfs Māris Maskalāns.
Mākslinieki pasaulei un sev tuviem cilvēkiem raksta vēstules gleznās. Es rakstu žurnālā, meklējot notiekošā atspoguļojumu un risinājumu līdzcilvēkos, notikumos un aizvien atrodu – nedzirdētu un nezinātu, reizēm – pašai justo un pārdzīvoto. Lasiet radīto kopā ar mums. Var jau tikties sociālajos tīklos vai savās atmiņās, bet tomēr vislabāk to darīt īstajā dzīvē un šajā pat mirklī. Bieži vien tiek jautāts, kāds tad ir katram mums dzīves uzdevums, kā lai es zinu, vai šobrīd daru to, kas jādara? Dzīvot un būt laimīgam, ka tu vēl esi šeit. Tāda ir mana atbilde. Un Jūsu?