Apraksts
Gada ritmu mēs varam izvēlēties paši. No viena Jaunā gada līdz nākamajam, no vienas „Boņuka“ balvas
līdz otrai, likt atskaites punktā savu vai uzņēmuma dzimšanas dienu. Gads parādās caur vēstījumu, kas ir mūsu apņemšanās un nodomi. Nākotnes pētnieki ir pierādījuši, ka mūsdienu jauniešiem būs jāapgūst vismaz trīs profesijas un dzīvē jānomaina vairāki darbi, jo pasaules tehnoloģijas attīstās. Tam paraugs ir novada uzņēmīgie, kuriem darbi un īstenojamās idejas veidojas projektu veidā – saspringti, mērķtiecīgi un ar konkrētu rezultātu, galvenais ir motivācija darīt. Tā par sevi stāsta viena no „Tautumeitām“ – Asnāte Rancāne. Ilmārs Mežs ir atklājis mūsu unikālās īpašības pasaules mērogā – uzvārdi un iespēja kartēt teritorijas un cilvēku dzimtu stāstus pēc uzvārdu izcelšanās un nozīmes. Vienlaicīgi atklājot, ka vēl ir pietiekoši daudz ģimeņu, kam vērtību sistēma ir kārtībā un uz viņu bērniem balstīsies mūsu nākotne. Toties citiem neatliek laika padomāt par to, kas paliks pēc mums. Turpinām iepazīties ar cilvēkiem, kuri ir atgriezušies Latgalē vai arī šeit saimnieko. Sintija Logina veido sajūtu porcelāna traukus Preiļos un grib būt viena no tām, kura iekustina šo dzīvi. „Var aizbraukt uz ārzemēm strādāt vai mācīties, bet man šķiet, ka tur nekad nebūs īstā piederības un māju sajūta. Mājas ir mājas!“ Vienā no dizaina domāšanas darbnīcām kāds jauns cilvēks teica, ka mēs mākam dzīvot vietā, bet regulāri aizmirstam par dzīvošanu
laikā, aizmirstam, ka laika nogrieznis ir būtisks, lai paredzētu kāda darba sākumu un nobeigumu. Agrāk
cilvēki laiku neesot skaitījuši, tāpēc tas neskrēja. Tagad laiks skrien kā negudrs, kad to saplāno. Andra Zubko- Melne atzīst, ka patīk dzīvot Latgalē, jo visu laiku ir ko darīt, tikai tā laika trūkst. Žurnālā ekskluzīva intervija ar rakstnieci, grāmatas „Ekshuminācija“ autori Anitu Liepu rakstnieces 90 gadu
jubilejā. Par to, kā saglabāt brīvības ideālus un izziņas garu, nepadoties un meklēt. Žurnāla „A12“ ceļojumu un ģeogrāfijas zinātāja Ivara Matisova latgaliešu valodas mīļākie jaunvārdi ir škārsteiklys (internets), soltaunīks (ledusskapis) un guņsvāza (lāpa). Šajā žurnālā arī par to, kā žurnāla varoņi ir iemācījušies latgaliešu valodu. Ieva Jurjāne jau šovasar, strādājot pie filmas veidošanas, grib nonākt līdz tam, ka, esot Latgalē, var brīvi sarunāties. Anda Zubko-Melne iemācījās to no vecvecākiem, bet rakstniece Anita Liepa, tikai laikam ejot, saprata, ka latgaliešu valoda ir dzīves nepieciešamība, nevis izrādīšanās. Tā jau ir, valoda dzīves telpu piepildīs tikai tad, kad tā būs pašu cilvēku vajadzība, nevis
likuma noteikums.
