A12, Nr. 36, 2018

1.85 PVN iekļauts

Kategorija: Birka:

Apraksts

Lauki ir radīti laimīga bērna eksistencei. To vislabāk novērtē tie, kuriem ikdiena norit skaļās darba trimdas pilsētās. Tur cilvēki iegūst pārbaudītus un standartizētus labumus, pazaudējot lietu un procesu nesakārtotību un brīvību. Runājot ar tautiešiem, kuri atgriežas uz dzīvi Latvijā, viens no svarīgākajiem
iemesliem ir mūsu daba, acīm tīkamie mežu un tīrumu plašumi. Un dzimtas spēks kā pamats, lai nebūtu tukšuma sajūtas. Intervija ar brīvdomātāju Vandu Baulinu, kura dzīves bezgalībā ir atradusi neiedomājamas lietas, paturot vērtīgāko. Jaunais mūzikas stilu apvienotājs Matīss Čudars, mācoties Amsterdamā, izvērtēja, ka pilnvērtīgu dzīvi var veidot arī Latvijā. Te var radīt kaut ko jaunu vai būt līdzradītājam un pēc tam radīto piedzīvot. Šajā numurā sākam meklēt kokgriezumiem rotātas mājas ceļa malās. Pirmajā ekspedīcijā Dagdas un Ezernieku pusē skumdina lielā novada stilā būvēto koka māju pamestība, mājas stāstu nav kam pajautāt. Diemžēl līdzīgi procesi notiek arī ekonomiski
attīstītākās valstīs, Itālijas robežreģionu – valsts dienvidus – atstāj ne tikai jaunieši, bet arī patvēruma meklētāji. Tomēr jaunības vai dabas vilinājuma maksimālismā var atrast uzņēmīgos, kuri nolēmuši palikt laukos un uzsākuši uzņēmējdarbību. Latgaliski pārbūvējot vecu māju par viesu apartamentiem – tā tas notiek Lūznavā, Kiščenko ģimenē. Toties Viļānu pusē uz dzīvi nomaļā lauku īpašumā ir pārvākušies portugāliete un rīdzinieks, lai saudzīgi atjaunotu senās mājas, nodarbotos ar parmakultūru, audzētu kaņepes. Turklāt, kaņepes var būt arī labs un lēts siltināšanas materiāls būvniecībā. Šie cilvēki veido pasauli, kurai paši tic un tad arī neticamais izdodas. Simtgades dziesmu un deju svētki skanēs jau jūlijā, tāpēc nolēmām ieskatīties unikālās kolekcionāra fotogrāfijās, kuras stāsta par pēdējiem Pirmās Latvijas neatkarības svētkiem Daugavpilī. Dziedāšanas spēku Latgalē ir pētījusi etnomuzikoloģe Anda Beitāne, kuras veidotās „Piezīmes no Latvijas“ diskos un grāmatā var iepazīt Vīnes iedzīvotāji. Senāk līgo esot dēvējuši par Pērkoņsvētkiem, Gruduli vai Dunduri. Rūtot laukus, iegrimt pļavu smaržās, dziedāt vai klusībā maigi pieskarties dabas dvēselītei.