A12 Nr.83, 2026

1.85 PVN iekļauts

Apraksts

Mans ziedošais dārzs

Augošās degvielas cenas  šobrīd nevaram ietekmēt. Toties tas  iemāca ko vērtīgu, staigājot kājām ielūkoties apkārtējos un pamanīt.  Man aiz loga neliels puķu dārzs, kūstošā sniegā neizteiksmīgs melns zemes pleķītis. Un tomēr tur dziļāk zemē, vēl acīm neredzami mostas pirmie asni. Klusi, pacietīgi, sevī glabājot spēku un gaidot siltākus  saules starus. Pavisam drīz šī dobe pārvērtīsies,  uzplauks simtiem zaļu un košu lapu, staltas tulpes, smaržīgie flokši un nedaudz raganīgās magones. No maza pleķīša izaugs bagātīgs ziedu klēpis, kuru apciemos bites un kamenes, ziedu kausiņus taureņi. Tā būs vesela pasaule priekam un skatieniem.

Katrs no mums ir savas pasaules dārznieks, katrā snauž vai jau dīgst neskaitāmi pumpuri un zari, daži redzami, citi apslēpti pat no pašu skatiena. Dažus kopjam apzināti, citus atstājam likteņa ziņā, vēl citus nepamanām vispār. Un tomēr tie visi ir daļa no mūsu iekšējā dārza, kas pamazām veido to, kas esam un ko spējam dot citiem. Dārza kopšana prasa drosmi, pacietību un darbu, bet tieši mūsu rokās ir padarīt šo dzīvošanu krāsaināku, jēgpilnāku un priecīgāku.

Var šķist, ka dzīvojam mazā vietā, tālu no lielpilsētu kņadas un iespējām. Vietā, kur viss ir pārskatāms un robežas ir tuvākas. Taču tieši šeit vislabāk redzams, cik daudz nosaka cilvēka paša iekšējā pasaule. Izvēlēties augt nozīmē atvērt durvis iespējām, kas  dod spēku pārdzīvot arī to, ko nespējam ietekmēt.

Un vēl – mēs varam palīdzēt cits citam augt. Pasauli var izdomāt, pierakstīt, izstāstīt. Var ieraudzīt un pierakstīt arī kāda cita pasauli, izceļot to gaismā un glābjot no aizmirstības. Mazām vietām vajag lielus sapņus un drosmīgus spārnu vēzienus. To atgādina stāsti par cilvēkiem, kuru neatlaidība un ticība savam darbam spēj radīt nozīmīgas lietas. No viena stāsta izaug cits, no vienas idejas  kustība, no viena cilvēka  iedvesma daudziem.

Pasaule vispirms top domās, tad vārdos un tikai pēc tam  īstenībā, to reiz teicis igauņu rakstnieks Andruss Kivirehks. Un varbūt tieši tā, stāstot un pierakstot, mēs savējos izceļam gaismā un pasargājam no izzušanas. Jo patiesībā mēs visi esam dārznieki. Atliek vien ļaut savam dārzam iesakņoties, augt un  ziedēt.